Kad svētku līksmību skan zvani Un debess zvaigžņu pulkos mirdz, Bāls eņģelis pa ielām staigā, Aiz sāpēm sažņaudzas tam sirds. Nav vietas, kur tas savu galvu Lai noliktu, viņš piekusis – No sava tālā, debess ceļa: Šurp, Pestītājs to sūtījis. No katra debess gara Viņš ņēma dāvanas šurp līdzi, Lai še, starp mums, tās izdalītu: Lūk, vienam zelts, tam sudrabs, zīds. Un daudzi, vēl pēc mantām sauca: „Dod, dod, man ļoti patīk zelts, Dod zīdu, samtu, spožo naudu, - Lai tieku augstā godā celts!” Lūk, eņģels deva, cik tam bija, Tam spožo mantu nebij žēl, Un ja tam viņu nepietrūktu, Viņš dotu kārotājiem vēl. Ap sevi lielu ļaužu baru Uz dāvanām tas gaidot redz, Un izmisis viņš bālo seju, Kā kauna pilns, ar rokām sedz. Viņš baltos, izrotātos svārkus – Ar nabadziņa skrandām mij, - Nu visu tas ir dāvinājis, | Kas tam no dārgām mantām bij. Ai, Nē! – tak vienu dārgu rotu Vēl dziļumā slēpj viņa sirds... Tā debess svētā mīlestība, Vai būtu kāds, kas viņas lūdz? Neviens!... Un eņģels teic uz ļaudīm: „Jums došu mīlestību es! Jel nāciet skūpstiet manas lūpas, Tās pestītāja skūpstu nes!...” Klīst ļaužu pūlis uz visām pusēm, Un paliek eņģels viens. Tas skrandās tērpies, nepazīstams Ar viņu nerunā neviens... Viņš iet pa klaju sniega lauku, Tam saltā naktī as’ras rit; Viņš vēlas pacelties uz augšu, Še svētkus līdzi nesvētīt. Pa debess ārēm, atspīd spožums, Pats debess Dēls, tur godā spīd, Un eņģels paceļas uz augšu, Pie Kristus troņa zemē slīd. Un Kristus paceļ savu balsi: „Tu atgriezies iz pasaules Tik novārdzis un izdēdējis Un skrandās ar’, kā vienreiz Es!” Jānis Poruks Merci à Anita pour cet envoi ! |