Priekšvārds :
Lūk ir fragments no mana emuāra « Journal d’un Paysan de Gers en Lettonie » (žēras Zemnieka piedzīvojumi Latvijā) kas ir pieejams ikvienam interneta lietotājam, un kuru es katru dienu papildinu ar jauniem rakstiem. Emuāra pirmsākumi ir meklējami no 2005.gada marta, tā paša datuma, kopš kura es uzturos Latvijā, lai īstenotu savu sapni: izveidot biolauksaimniecisku pedagoģisku fermu Grašu bērnu ciematiņā, Cesvainē, tā ir maza pilsētiņa, kas atrodas Madonas rajonā.
Ar šī teksta palīdzibu es vēlētos dalīties savā mīlestībā (mīlestībā tā kā es to izjūtu un saprotu) pret latviešu tautu un valsti. Pirmo reizi es šeit ierados 1999. gada jūlijā un uzreiz iemīlējos... šī valsts mani burtiski apbūra ar savu krāšņumu un dabas skatiem. Mani latviešu draugi, precīzāk, draudzenes, kas regulāri lasa manu emuāru, ļoti labi zina, ka, ja es dažreiz atļaujos pajokot par viņu trūkumiem un vājībam, tad tas nav no ļauna prāta, tieši otrādi, tādā veidā es izrādu savas simpātijas.
Starp citu, ir tikai dažas lietas Latvijā, kas man liekas nepatīkamas, tas ir: garās ziemas, industriālā gaļa, un kartupeļi ar dillēm, bet par pārejo runājot, pietrūkst tikai mazliet vairāk smaida un šo vietu varētu pārdēvēt par paradīzi zemes virsū.
Rakstnieks un cittautu kulturas petniekts
Iemesls kāpēc es izvēlējos dzīvot Latvijā ir vienkāršs, tas ir: lai labāk izpētītu un saprastu šo fascinējošo tautu, viņu īpašības un paražas. Jo esmu laika gaitā pārliecinājies, ka viņu dzīvesstils : būt harmonijā ar visu dzīvo un saskaņā ar dabu drīz vien būs mūsdienu Noasa šķirsts, kur visi meklēs patvērumu. Šodien esmu izlēmis neturēt sveci zem pūra, un atklāt dažus pamatelementus no manas neuzkrītošās un diskrētas izpētes, ko es, laikam ritot, centos īstenot, integrējoties latviešu sabiedrībā. Bet atzīšos, ne vienmēr intergrācija noritēja gludi. No sākuma, latvietes bija ļoti piesardzīgas ar mani runājot, viņas piesardzigi vērtēja manu dzīvīgo interesi par kultūru un paražām. Parasti latvietes ir ļoti draudzīgas un pretīmnākošas bet vienmēr ietur distanci ar svešiniekiem. jo labi zina, ka svešinieki nāk no mākslīgās, rietumnieciskās ar naudu sabojātās pasaules. Citādi izsakoties, viņas negribēja, ka es esmu šī urbanizācijas un augšupejas vīrusa pārnēsātājs viņu zemē, kas ir izplatījusies pārāk daudz un kas jau iznīcina daļu no mūsu pasaules. Un viņām bezšaubām ir taisnība! Man ir jābūt tam, kam jāpieliek pūles, lai pamazām integrētos un iekarotu viņu uzticību. Man jāpierāda sava labā griba, ka vienīgais, ko es vēlos panākt ir apliecināt un pierādit savu dziļo cieņu un apbrīnu, ko pret viņām jūtu. Tāpēc, man ir labi jāizprot kā darbojas viņu sociālā vide, viņu kultūra, viņu smadzenes un antvielas. Lai to izdarītu, man, līdzīgi kā citās attīstītajās valstīs ir jāpielieto visas labākās īpašības, lai iegūtu uzticību un integrētos- jāizrāda cieņu, dasnumu, toleranci un pieticību.
Latviešu sievietes
Dzīvojot šeit Latvijā, es atklāju citu, fascinējošu patiesību par viņu rakstura īpašībām. Ar šo tekstu es vēlētos apliecināt savu cieņu un pagodināt viņu īpašības, jo ir tik daudzas vitāli svarīgas lietas, ko mums klausoties viņu enģeļu dziedāšanā ir jāiemācās no jauna
Latviešu sievietes ir neatņemama harmonijas sastāvdaļas, kas nodrošina dzīvību uz zemes, Mātes Dabas lolotas, viņas ir vienas no šī dzīvā organisma pamatelementiem, tikpat nozimīgas kā gaiss, ūdens, zeme, uguns, un augu un dzīvnieku valsts. Mēs visi zinam, ka Māte Daba ir pirmsākums visam dzīvajam, bet pēdējā laikā mēs mēdzam to aizmirst. Māte Daba kā neizsmeļams enerģijas avots, uzrauga un nodrosina šo vājo līdzssvaru starp dabu un urbanizēto vidi, Un diemžēl šis līdzsvars tiek patstāvigi apdraudēts, jo mūssdienu valstis arvien vairāk tiek piesārņotas ar naudas varenību, aizmirstot dabas likumus.
Primitīvā cilts
Latvieši ir vieni no retajām primitīvajām tautām, kas tūkstošgadu laikā spēja pretoties garajam feodālajam kolonizācijas slogam, nesagraujot viņu ticību, identitāti un radošo garu. Tieši otrādi, tas tikai vairāk stiprināja tautas kopību un piederību valstij. Neskatoties uz grūtībām un identitātes apspiešanu, latviešu sievas un visa tauta kopumā, spēja saglabāt savas senču tradīcijas, savu valodu, dialectus, dziesmas un dzejas, radošo garu, savas paražas un ticējumus kas tika veltītas dabai. Pēc manām domām, tas ir varoņdarbs ! Un starp citu, latvieši pārstāv tikai 75 % no iedzīvotāju skaita. Respektīvi, Lavijā ir mazāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju, ieskaitot vīriešus un bērnus, kā arī pārejos iedzīvotājus.
Īpašais sieviešu dalījums - Pragmatiķes un Dabas Meitas
Esmu novērojis, ka latvietes dalās divās grupās : pragmatiskajās latvietēs un lavtiešu Dabas Mietās. Pirmās, respektīvi, pragmatiskās latvietes ir gaišas un mērķtiecīgas, lieliskas it visā, ko viņas dara un kuru dzīvesstils un domāšanas neatšķiras no mūsu rietumu sievietēm, savukārt, Dabas Meitas, viņas ir īpašas. Viņām nepārprotami arī piemīt augšupminētās īpašības, bet papildus tam, šīs sievietes ir sapņotājas, kas sevi saista ar dabu, kas dzīvo līdzskaņā un harmonijā ar visu dzīvo un gaišo. Tāpēc mēs šoreiz izpētīsim un pievērsīsimies vairāk pie Dabas Meitām, jo manuprāt, viņas ir kā neizprotama mistērija, kuru nav tik viegli izprast un atšifrēt. Tas nebūt nebūs viegli, bet man patīk izaicinājumi un avantūras, jo pats sevi izjūtu tuvu dabai jo pats nāku no lauku apvidus, tāpēc mani interesē tās, kas ir vairāk saistīts ar dabu un visu dzīvo, nevis mūssdienu urbanizētas un pragmatiskas sociālass grupas.
Dainas
Dainas ir nozīmīgs mūžsens seno gudrību un paražu vēstījums kas ir viens no kolorītākajiem latviešu folkloras elementiem. Un tieši Dabas Meitas ir šo dārgumu glabātājas. Neviens okupants, vai ienadnieks nespēja tās laika gaitā atšifrēt viņu būtisko nozīmi. Un tikai uzplaukuma laikā, no 1920. līdz 1940. gadam, kad arī izveidojās Latvijas Republika, dainas, šie mazie, visai cilvēcei vitālie vēstījumi, tika savākti un pierakstīti. Bet rodas jautājums, vai mēs, rietumnieki jel spēsim jebkad ieklausīties vēstījumu būtībā un tos izprast ?
Mūžīgie un neuzveicamie Dabas Likumi
Dabas mūžsenas gudrības likumi tiek glabāti un mutiski nodoti mantojumā kā gudrību pūrā no mātes pie meitām ar dainām, tādā veidā stiprinot savu saikni ar dabu. Manuprāt, latviešu sievietes ir uzrādijušas neapsrīdamus faktus un patiesību, ka mēs, rietumnieki, mēs attālināmies no dabas. Vienu brīdi mēs noliedzām šos faktus, ignorējot tos, bet pēdējos gadsimtus, klūstot arvien vairāk atkarīgiem no pagrimušās laicīgās sabiedrības, mēs tos aizmirsām pavisam. Bet ko var nozīmēt šie dainas vēstījumi rietumu zinošajam un skeptiskajam patērētājam? Ja mēs skatāmies kontekstu, šīs mazās vārsmu rindas mūs uzrunā jau no pirmajām atskaņu rindām, jo tajos ir ierakstīti dabas un harmonijas pamatelemententi-Māte Daba ar Sauli. Un Saule ir latviešu dievības simbols, kas ir plaši glaimota un apdziedāta visa latviešu dzīves gaitā, īpaši vasaras saulgriežos.
Saule savus kumeliņus
Jūriņā peldināja;
Pate sēd kalniņā
Zelta groži rociņā.
Kur, Saulīte, mājas ņēmi
Vakarā noiedama?
Vidū jūras uz ūdeņa
Zelta niedres galiņā.