J’ai écrit ce texte en 1998 alors que j’étais encore agriculteur. Mon ami Viesturs Rikveilis professeur de français à Madona l’a lu et a proposé de le traduire en letton. Voici l’original en français: Chassez le Naturel
Černobiļa salīdzinot ar to bija tīrais nieks… Nē, nē, nevajadzēja… Pēc mūsu patreizējām zināšanām nevajadzēja…. !!! Es to paredzēju, nevajadzēja, nenogurstoši atkārtoja Eurēka, trakais zinātnieks, kuram bija tā nelaime atklāt tik ilgstošu pētījumu un sapņu rezultātu: „Tomēr man bija jānopelna sava alga. Tie bija viņi, kas man maksāja…”
Viss sākās apmēram pirms 150 gadiem. Tagad ir 2148. gads un lietus līst un līst… šajā zemē, kuru reiz sauca par Gaskoņu. Pēc piecdesmit gadus ilgušā Sahāras klimata, nu jau gandrīz gadsimtu kā debesis gāžas mums uz galvas. Krāšņā veģetācija šajā tuksnesīgajā zonā nu jau vairāk atgādina tropiskos mežus.
Un teikt, ka iezemieši, kas šajā reģionā dzīvoja gadsimtiem ilgi, žēlojās par savu likteni, dzīvojot mazā paradīzes stūrītī, Ēdenē, kuru tikpat kā nemaz neskāra sabiedrības kņada. Šķita, ka viņi gribēja ignorēt, vai vismaz meklēja veidus kā noliegt tās patiesās vērtības, kuras viņi līdz šim laikam bija mēģinājuši saglabāt. Šīs vecmodīgās vērtības tomēr viņiem ļāva aiztaupīt saviem pēcnācējiem vislielākās šausmas, civilizācijas gala šausmas…
Atbilstoši savai identitātei, šī mazā gaskoņu tauta, kas tagad ir izzudusi, dzīvoja mierīgi: tā izmantoja visas iespējas, kuras tai varēja piedāvāt sabiedrība un noraidīja pārkāpumus pārkāpumos, važas, kuras sabiedrība tai varētu uzlikt. Tā bija laimīga tauta, kas prata dalīties ar citiem savos priekos un ar savu labsirdību un savu visā pasaulē atzīto ražojumu kvalitāti. Visi viņus apskauda, bet viņu stratēģija bija turpināt žēloties… Un tas bija viņu izzušanas iemesls…
„Viņi gribēja sviestu, naudu par saražoto sviestu, un ražot to virs tirgus pieprasījuma!” skaitās provizoriskie tehnokrāti.
Jāteic, ka senos laikos, kad gribēja panākt lai demisionē kāda „baltā apkaklīte”, kura pārlieku traucēja administrācijai, to mēdza pārcelt uz citurieni. Bet laikmetā, par kuru ir runa mūsu stāstā, to „gaskoņizēja”. Stratēģija bija laba, jo tas nebija tālu: vai tad viņi vai nu ātri atkāpās no amata, vai mēģināja turpināt pret režīmu vērstu politiku. Tos, kuri pretojās ilgāk par trīs gadiem, nosūtīja uz Sv. Helēnas salu.
Tomēr, šie no citas, jau „virtualizētās” pasaules atnākušie tehnokrāti cerēja dominēt pār šiem nelokāmajiem galliem un mēģināja uzspiest viņiem savas slavenās, par eiropeiskajām dēvētās normas, lai padarītu viņus pompozus. Informatizējošas normas, nākušas no tieši no zilganā stikla torņiem, sauktiem par Dieva kaprīzēm, feodālo lobiju ķīlnieku izgudrotas un ieviestas. To ievērošanu rūpīgi kontrolēja lieli satelītdatori. „Likums paliek likums, neviens to nedrīkst pārkāpt!” Tas bija tūlīt pēc eksploziju sērijas šajās slavenajās, garantēti drošajās kodolcentrālēs… Un lai paglābtu lielos datorus, kuri bija aprīkoti ar iekārtām, lai izspiegotu vismazāko iedzīvotāju žestu, demokrātijas vārdā, atrada ģeniālu un diskrētu risinājumu novietot tos orbītā ap planētu: „Vismaz tur viņi būs drošībā… Tur neviens pie viņiem netiks klāt…!” viens otru augstprātīgi slavēja tēvoča Sema pēcnācēji.
„Mēs viņus dabūsim, šos gaskoņiešus, mēs viņus dabūsim līdz pēdējam. Ja vajadzēs, es tur pavadīšu visu savu mūžu, bet es zvēru, ka es viņus visus izpurināšu. Medības ir sākušās.” Šo nu jau slaveno teikumu pa viedtālruni no savas jahtas komandtiltiņa Klusajā okeānā visai pasaulei paziņoja Lielais Liellopu Dioksinizētās Multinacionalizētās Trakumsērgas Piksū…
Turklāt, katrs no šiem pakalpīgajiem karjeristiem pamanījās ierosināt internetā vissadistiskākās tehnikas un vīrusus, lai, pakļaujoties makiavelliskajām prasībām, sasniegtu solīto paaugstinājumu: labu devu KLP (kopienas lauksaimniecības politika), šķipsniņu PTO (Pasaules tirdzniecības organizācija) vai vēl nedaudz Eiropas normu, tad pavisam nelielu devu liellopu trakumsērgas, dažas soda ekspedīcijas… Viss, protams, labi atspoguļots plašsaziņas līdzekļos. Vārdu sakot, medības gāja vaļā pilnā sparā, kad mūsu brašais, trakais zinātnieks, mūsu nabaga naivais Eurēka, lepnuma pilns, ieslēdza savu datorprogrammu, lai atskatītos uz saviem pētniecības gadiem. Viņš nešaubījās, ka beidzot bija atradis līdzekli, kā ar saknēm iznīcināt šo primitīvo gaskoņu tautiņu!!!
Jāteic, ka mūsu brašais pētnieks bija veicis pavisam negaidītu atklājumu, kas vēl līdz mūsdienām tiek glabāts stingrā noslēpumā: viņam beidzot bija izdevies no jauna radīt Dzīvību, iedomu tēlu, kurš ir tikpat vecs kā cilvēks: viņam tāpat bija izdevies apspēlēt Dabu un to pārveidot. Par pamatu ņemot mikroskopisku kaula daļiņu, atrastu aizvēsturiskā vietā Astarakā, viņam izdevās no jauna radīt dinozauru pāri.
Sākumā mazais pāris līksmoja un tas bija normāli: mūsu brašais Eurēka bija šīs zemes bērns, un viņš bija guvis panākumus. Pierādījums: Viņš tika pieņemts zinātniskajā darbā… Nē, dinozauri vairs nebija miruši!!! Cilvēks tomēr ir saprātīga būtne… Jā, viņš ir stiprs! Beidzot viņš ir guvis virsroku pār šo sātanisko dabu, kas tik daudz viņam likusi pieredzēt gadu tūkstošu gaitā. Tas tiešām ir jauks revanšs! Par godu Eurēkam tiks uzcelts piemineklis, to nolēma uzstādīt lokveida krustojuma centrā un atklāt februārī, mēnesi pirms vēlēšanām, cik labs risinājums.
Nogāzēs un ielejās, kur dažas skolas, par spīti balto apkaklīšu realizētajai depopulācijas politikai, vēl bija izdzīvojušas, skolēniem atļāva izvēlēties vārdus šīm jaukajām ķirzaciņām, kuras joprojām turpināja augt… Šis skaistais uzdevums tika uzticēts diviem uzvarētājiem, vienam zēnam un vienai meitenei, ņemot vērā dzimumu vienlīdzību. Viņiem tika arī gods turēt šķēres un karogu Eurēkas pieminekļa atklāšanas ceremonijā.
Tikpat vienlīdzīgi tēviņš tika nodēvēts par Lombesēru un mātīte par Samantanu, ļoti latīniski un mūsu pusē labskanīgi. Tas bija skaisti, tas bija vēsturiski, tas bija progress: valdīt pār dabu. Nolikt to pie mūsu kājām. Mūsu mazie dinozauriņi, kuri joprojām auga un auga, bija tam piemērs. Radio, televīzija, visi plašsaziņas līdzekļi, visi lēmēji un visa pētnieku dzimta pašapmierinātības skurbumā sauca: „Cilvēks ir vispārākais! Kāds progress! Valdīt pār dzīvību! Pieradināt Dabu! Lūk, atklājums, kas ļaus mums atdzimt mūžīgajai dzīvei!” Vairs nebūs jāpūlas, lai reproducētos. Tas ir labs risinājums, tā kā radioaktivitātes, uzkrātā piesārņojuma, stresa pilnās dzīves, antibiotiku un mūsu imūnsistēmas izzušanas aseptiskā uztura dēļ mēs esam praktiski kļuvuši sterili… Tagad mēs varam cerēt uz Jauno cilvēku, uz Virtuālo cilvēku… Pateicoties šim atklājumam, mēs beidzot esam glābti. Ak, ja mēs būtu paļāvušies uz zinātni tā vietā, lai … „
Pa to laiku mūsu dzīvnieciņi, protams, nefilozofēja, bet turpināja savu attīstību. Diplomēti, ģeniāli, talantīgi inženieri tika nosūtīti uz Lauksaimniecības ministriju, lai pagatavotu ērtus, nesalaužamus un Eiropas Savienības standartiem atblīstošus būrus.
„Patiesi, mūsu mirstošajam reģionam tā ir zelta ādere!”, iesaucās tūrisma direktors. „Ar šo produktu mēs pelnīsim visu gadu: zaļās klases, jāšanas klubs… tā ir vista, kas dēs zelta olas!” Un tiešām, ar Eiropas fondu līdzfinansējuma palīdzību šis pasākums tika ātri vien nostādīts uz kājām.
Ap mūsu diviem draugiem pamīšus pulcējās veterināri, dzīvnieku psihologi, uztura speciālisti. Bet tomēr…, neraugoties uz zinātnes nevainojamību, šur un tur sāka atskanēt pa čukstam: Un ja nu…? „Bet, nē, variet būt droši, par tādu algu, kādu viņi saņem, šiem zinātniekiem nav tiesību kļūdīties būra konstrukcijā. Un, turklāt, tas atbilst visām normām un standartiem: apliecinājumi, ko dod apliecinājumi?”
Lombasērs un Samanta turpināja augt un apēda dienā vismaz pa trijām govīm: katru vienā ēdienreizē. Tie ir viņu augšanai nepieciešamie proteīni. „Nebrīvē turētiem zālēdājiem ir pieļaujams kompensēt uzturu ar dzīvnieku olbaltumvielām. Tie ir proteīni…, proteīni, saprotiet, jūs, nejēgas. To teica zinātnieki, kuri saprot kaut ko… tātad…” Un turklāt, tas ir normēts uzturs…
Bet pēc dažiem mēnešiem tomēr nācās atzīt, ka … normētāji bija nepietiekoši novērtējuši mūsu strauji augošo draugu gargantejisko apetīti un to nācās remdēt, lai viņi pārliecīgi nesatrauktos. Bet, notiesājuši pēdējo reģiona ganāmpulku, viņi joprojām turpināja augt… „Nelaime, nelaime!… To mēs nebijām paredzējuši” iesaucās veterinārs. „Mēs nedomājām, ka tie augs tik ātri… Mēs … nezinājām.” Un tad šaubas tika oficiāli apstiprinātas… Samantanai … bija sācies riesta laiks.! ! !
„Nelaime, nelaime”… Kādā lietainā un vējainā pilnmēness naktī, (kas nesekmēja notikumus), mūsu divu aizvēsturisko dzīvnieku mīlas rotaļa ātri kļuva par zinātnieku intereses objektu. Būra stieņi nespēja ilgi turēties pretī dabas saucienam… Mūsu divu mīlnieku medus mēneša laikā tika aprīti un saplosīti mazie skolēni, inženieri, drošības komisija, veterināri, kārtības spēki, veseli autobusi ar tūristiem, reģiona iedzīvotāji, tik ātri, ka to pat nepaspēja izstāstīt … un tad vairs nebija svarīgi rūpēties par uztura normām! Pēc dažām dienām pāri palika vairs tikai dažas izolētas tautiņas šur un tur Sabaillus Bonus Maximus Dominus nogāzēs. Laimīgā kārtā viņiem izdevās paslēpties mežu biezoknī. Bet, tā kā viņi bija no deģenerējušās un atkarīgas sabiedrības, viņi ilgi neizdzīvoja bez aseptizētas pārtikas sterilā iesaiņojuma (tātad veselīgas!), jo antivielas vairs sen nepastāvēja…
Virs meža iestājās smags klusums. Samantanai bez šaubām tagad vajadzēja būt mātes cerībās. Bet neviens no nedaudzajiem izdzīvotājiem, ar kuriem man bija izdevība tikties, vairs neuzdeva sev jautājumu, cik ilgi ilgst dinozaura grūtniecība, nedz arī, vai viļai būs piens, vai arī viņa dēs olas. Neviens vairs nerīkoja vārda izvēles konkursu. Un statuja… un vēlēšanas… Glābjas kas var! Jo katru jaunu dienu mūsu dēmoniem vajadzēja svaigu gaļu, normāla parādība… Uztura speciālisti viņus pie tā bija pieradinājuši!
Palīgā! Palīgā! Kādas šausmas! Šajā brīdī, kad es jums to stāstu, es dzirdu sev aiz muguras briesmīgu zaru brakšķēšanu… Ko es saku: Koki lūzt zem … mūsu divu milzeņu soļiem. Uz manu pusi virzās divas gigantiskas ēnas… Es skrienu, es skrienu: tur, ielejā, ir milzīgs izcirtums, ātri, ātri! Es mēģinu aizbēgt, es vairs netieku uz priekšu, es slīdu, es iešļūcu sena ģenētiski modificētās kukurūzas lauka mālā, kur nu jau simts gadus kā nekas cits vairs neaug… Šausmas, es mirstu, tās ir beigas… es esmu miris!!! Dievs pieņem manu dvēseli… Es jau jūtu viņu dedzinošo elpu… Man ir karsti, ķoti karsti… Par vālu… Un tā es esmu pagalam. Viņi izrauja man roku, AAAAAAAAAAHHH…
„Pietiek! Man ir apnicis! Mosties! Beidz spārdīties!”, sauc mana sieva mani raustīdama aiz rokas. „Vienmēr tas pats. Katru reizi, kad mēs vakarā ejam ārā, tu dzer par daudz un pēc tam neļauj man gulēt!”
Kāds briesmīgs murgs! Esmu aizelsies, nosvīdis, es vairs nevaru.. Uf… Tas bija tikai nejauks sapnis, es vēl drebu, un šausmīgi sāp galva! …
Tas ir tiesa, vakar mēs labi nosvinējām sadraudzības vakaru, kur neviens negribēja… un šis tūkstošais mūsu novada jaunais ekoloģiskais zemnieks
Mūsu pamestībai nolemtajos kalnos viņš ir izveidojis ekoloģisku lauksaimniecības uzņēmumu**, kura saimnieciskās darbības uzplaukums paglābs mūs no bažām par Nākotni.
„Tomēr, šis Armaņaks*, ko viņš mums vakar pasniedza, patiešām bija ekoloģisks**…”
*Šķiet, ka normāli būtu lietot armaņaku (Armagnac) ar mērenību?
**Ekoloģisks lauksaimniecības ražojums nesatur ne ķimikālijas, ne pesticīdus, nav ģenētiski modificēts un veido saskaņu starp cilvēka vajadzībām un dabas prasībām.
Jean Amblard 1998
Viesturs Rikveilis, paldies par tulkojumu